Dzīves ieceres un izmantotās iespējas

Katram cilvēkam ir savas dzīves ieceres, kuras viņš vēlas īstenot. Daļai tas izdodas, daļai neizdodas… Kāpēc tā?
Vieni saka: “Dzīve tagad tik dārga, laiki grūti-……”.

Otri “…šoreiz man gandrīz izdevās, tagad saprotu kā vajadzēja darīt…”, “ jāpamēģina vēl reizi, domāju ka izdosies…”
Dzīvē laiku pa laikam ir grūtībām, un svarīga ir mūsu attieksme – vai mēs varam ko mainīt? Ikvienas pārmaiņas izmaina ierasto dzīves ritējumu un rada nedrošību, un to nav viegli izturēt. Lai kaut ko iegūtu no kaut kā ir jāatsakās, kaut kā beigas vienmēr ir kaut kā jauna sākums.

Kāda ņipra pensionāre dažus gadus atpakaļ teica, ka viegli neesot, tomēr dzīvē ir arī prieks, tikai ne visi to spēj sajust. Var teikt ka cilvēkos vērojama divējāda attieksme pret dzīvi: viena pozitīva, otra negatīva.

Ja cilvēks iestrēgst dzīves negatīvajā ”kanālā” un nespēj ap sevi saskatīt nekā jauka un iepriecinoša, tad viņam ir grūti palīdzēt. Kādēļ? Tādēļ, ka atrodoties negatīvajā “kanālā” zūd saikne ar sava iekšējā spēka avotu jeb resursiem, kuri atrodas pozitīvajā dzīves “kanālā”. Cilvēki, kuru domas ir negatīvajā “kanālā” žēlojas, tomēr nepieņem palīdzību. Runa nav par naudas pabalstu, bet gan atbildības ņemšanu uz sevi. Cilvēki dažādi saprot palīdzību, bet otrs nevar palīdzēt, ja pats negrib kaut ko darīt.

Īstenotās dzīves ieceres lielā mērā saistītas ar mūsu pieredzi. Ir liela atšķirība vai tu to zini vai esi pieredzējis. Ne velti vislabāk saprast un sniegt atbalstu var tas cilvēks, kurš pārdzīvojis līdzīgas grūtības un nav salūzis zem to nastas. Tikai pieredzes ceļā cilvēks iegūst ticību saviem, bet ne ārējiem spēkiem.

Paļaušanās tikai uz ārējiem spēkiem ir tieksme neuzņemties atbildību par savu ieceru īstenošanu. Tas ir kā anekdotē par lielajiem plūdiem, kur vīrs sēž uz applūdušās mājas jumta un nekāpj ne laivā, ne helihopterā un saka, ka gaidīs, kad Dievs izglābs. Pēc nonākšanas debesīs izrādās, ka tieši Dievs sūtījis gan laivu, gan helihopteri, bet viņš tos nav izmantojis.

Zināšanas mums iedod, un tās mēs saprotam ar prātu. Pieredze ir tā pie kuras nonākam, un tā sevī nes 3 nozīmīgas, savstarpēji saistītas sadaļas: domas, jūtas un izpratni par paša rīcību dažādās situācijās. Bērns vecāku atbalsts un ticība sava bērna spēkiem vairo pārliecību- es to varu!

Piemēram, bērns novēro, ka vecāki nenolaiž rokas un meklē risinājumu arī ļoti grūtos dzīves brīžos. Šādas ģimenēs vecāki mēdz teikt: “Ja esi pakritis- celies un ej tālāk”, “Nekad nav tik grūti, lai nevarētu atrast izeju”.

Bērna pieredze ir tāda, ka nonākot grūtībās ir iespējams atrast risinājumu un tās milzīgā vērtība ir — ka es pats tiku galā.
Pazīstu jauniešus no dziļiem laukiem, kuru vecāki nevar apmaksāt studijas augstskolā, tomēr viņi atrod darbu, strādā un mācās vienlaicīgi – meklē ceļus kā sasniegt iecerēto. Šādā situācijā jaunietim no daudz kā jāatsakās, bet tā ir viņa dzīves realitāte. Tiklīdz cilvēks ir pieņēmis savu realitāti, viņam parādās iespēja to uzlabot. Lielākoties dzīvē ir tā, ka līdzko esam pieņēmuši lēmumu parādās palīdzība.

Veci cilvēki saka, ka dzīve paiet ātri un vērtīgi nodzīvots mūžs ir tāds, kura laikā cilvēks paguvis īstenot vismaz daļu no saviem sapņiem.

ielāko daļu iespēju mēs paši sev aizliedzam- baidoties kļūdīties, uzskatot ka tas nav iespējams u.t.t. Uzdrošināšanās nozīmē neiestrēgt dzīves negatīvajā “kanālā”, laiku pa laikam skatīties uz dzīvi pozitīvi un censties pamanīt un izmantot iespējas, kuras mums piedāvā dzīve. Jo palaistās iespējas varētu sniegt piepildījumu.

Tie, kuri nepadodas jeb optimisti…

Neveiksme ikvienu no mums padara bezpalīdzīgu, vismaz uz kādu laiku. Tas ir kā spēcīgs sitiens pa vēderu. Sāp visiem! Sāpes pāriet, taču vieniem tās mitējas gandrīz uzreiz, kad citiem sāp ilgāk- dedzina, velk, dur, gadās pat, ka saliec čokurā. Cilvēku dvēseles pazinēji uzskata, ka mūsu uzvedību neveiksmju priekšā nosaka ne tik daudz notikuma „smagums”, cik attieksme pret to jeb iekšējais apziņas stāvoklis. Līdzīgā situācijā vieni sacīs: „šoreiz man nepaveicās…” vai „dažreiz nākas piedzīvot arī nepatīkamus brīžus…”, savukārt citi teiks: „man vienmēr neveicas, tas nekad nebeigsies…” vai „tā ir bijis vienmēr, no nepatikšanām nekur neizbēgt…”.

Cilvēku domas un uzvedība smagos notikumos lielā mērā atspoguļo viņu priekšstatus par apkārtējo pasauli, vai viņi to saredz kā „gaišu un saulainu” vai „tumšu un apmākušos”. Optimisti ir cilvēki, kuri pagātni, tagadni un arī nākotni redz vairāk cerīgi, viņi tic veiksmei. Pesimisti atskatoties pagātnē redz vienas vienīgas neveiksmes un nepatikšanas, arī piedzīvojot veiksmi un izdošanos viņi nespēj priecāties, jo dzīvo pastāvīgās negatīvu notikumu gaidās un bažījas par iespējamo gaidāmo neveiksmi. Pat pēc nenozīmīgām problēmām pesimisti ilgāku laiku paliek bezpalīdzīgi, bet lielas neveiksmes viņus var pilnīgi sagraut. Savukārt optimisti tic, ka labie un priecīgie notikumi viņu dzīvēs būs pastāvīgi, neskatoties uz atsevišķām neveiksmēm, kuras ir neizbēgamas ikviena cilvēka dzīvē.

Optimismu mēs aizgūstam no vecākiem, vērodami un pēc tam atdarinādami redzēto. Ja māte un tēvs sajūt sevi kā neveiksminiekus, kuri netiek galā ar savu dzīvi, tad pamazām līdzīgu attieksmi pret dzīvi pārņem arī bērns, viņš apgūst bezpalīdzības pieredzi. Mēs visi pazīstam cilvēkus, kuri savu dzīvi nodzīvo ar pārliecību „nav vērts mēģināt, tāpat neizdosies…” vai „ko tad nu es…”. Tieši tādēļ bezpalīdzība ir viena no nozīmīgākajām sociālajām problēmām, kura nav atrisināma sniedzot sociālo palīdzību. Ja turpretī vecāki ar savu attieksmi un rīcību rāda bērnam, ka jebkurai situācijai ir atrodams risinājums, arī bērni iemācās pasauli uztvert optimistiski. Būtībā mūsu optimisms vai pesimisms ir domāšanas veids, kurš apgūts bērnībā un jaunībā, un lielā mērā nosaka spriedumu saturu neveiksmju/ grūtību priekšā.

Tālab, katram priekš sevis ir svarīgi saprast:
cik ilgi pēc neveiksmes es jūtos sagrauts un bezpalīdzīgs un
cik plaši neveiksmes skārušas manu dzīvi.

Piemēram, darba zaudējumu, tāpat kā citas nepatikšanas un grūtības, cilvēki pārdzīvo atšķirīgi. Vieni atgūstas ātrāk, jo prieku un piepildījumu cenšas meklēt (un atrod) citās dzīves jomās- vairāk laika velta tuviniekiem, vaļaspriekiem, saimniecībai u.t.t. Otrus nepatikšanas tik spēcīgi izsit no psiholoģiskā līdzsvara, ka vajadzīgs ilgs laiks lai atgūtos. Šiem cilvēkiem ir grūti pievērsties arī tam labajam un jaukajam, kas ir viņu dzīvēs.

ar cik optimistisks dzīves redzējums raksturo cilvēka psiholoģisko labklājību un cilvēks spēj darīt savu skatījumu uz dzīvi gaišāku, tad lai Jums izdodas vairot optimismu un piedzīvot vairāk priecīgu notikumu!

Smilšu spēļu terapija

Bērnībā katrs noteikti ir spēlējies smiltīs pie jūras, upes vai smilšu kastē. Ļaut sausām smiltīm birt caur pirkstiem… Smiltīm, pielejot ūdeni, tajās var mīcīties, veidot smilšu kūkas, kalnus, pilis, tuneļus. Mums ir atmiņas par to, kā āda izjūt sausas un siltas, vēsas un mitras smiltis, kas aicināt aicina darboties ar tām. Atmiņu kamols glabā izjūtas kopā ar agrākiem sapņiem, vientulību vai prieku…
Smilšu terapijā cilvēks runā simbolu un attēlu valodā, izmantojot smiltis un ūdeni, kas ir prima materia (primārā matērija). Terapijas dziļākā būtība ir tā, ka cilvēks rod dziedinājumu pats caur savu radošumu, jo smilšu bildei ir liels izteiksmes un ietekmes spēks. Linde fon Keizerlinka saka, ka „ lai arī mēs nevaram nosaukt katru indivīdu par radošu personību, tomēr mēs varam vienoties par to, ka ikvienā personībā ir „radošā daļa”. Smilšu spēļu terapijas mērķis ir attīstīt šos cilvēka iekšējos resursus, caur kuriem tiek piedzīvota spontāna pašdziedināšana. Metode, kas sākotnēji bija domāta tikai bērniem, ir atradusi pielietojumu arī pieaugušo terapijā. Bērniem, atšķirībā no pieaugušajiem, nav nepieciešams saprast, kas notiek viņu zemapziņā, kādas un kāpēc tieši tādas smilšu bildes veidojas. Dziedinošs ir pats smilšu bilžu veidošanas process. Pieaugušie ar terapeita palīdzību mācās saskatīt un saprast, kas notiek smilšu kastē, un kā tur attēlotais saistās ar reālo dzīvi. Tā ir izeja no zemapziņas uz apziņu.

Smilšu spēļu terapija var palīdzēt gadījumos, ja ir:

  • emocionālas vai personības problēmas,
  • neirozes,
  • attīstības aizture,
  • mācīšanās grūtības skolā,
  • pēctraumatiskie traucējumi,
  • autisms, mutisms,
  • enurēze, enkoprēze,
  • stostīšanās, tiki,
  • nakts bailes, murgi,
  • hiperaktivitāte, depresivitāte,
  • grūtības izprast sevi (pusaudžiem), savas attiecības ar vienaudžiem, vecākiem,
  • traumatiski pārdzīvojumi (šķiršanās, nāve, ilga slimība, avārija, dzīvesvietas maiņa),
  • ģimenes attiecību problēmas.

Vēsma Bērziņa

Psiholoģe (reģistrēta izglītības un skolu psiholoģijas jomā)

Profesionālā izglītība:

2022.gads – maģistra grāds psiholoģijā, RSU.

2001. gads- sociālo zinātņu bakalaurs psiholoģijā, skolas un ģimenes psihologa kvalifikācija, RPIVA.

Darba pieredze:

Ilggadēja psihologa darba pieredze izglītības iestādēs – Bebru internātpamatskolā, Pērses pamatskolā, Daudzeses pamatskolā, Skrīveru vidusskolā un bērnu namā-patversmē „Dzeguzīte”;
Ilggadēja darba pieredze Aizkraukles Psiholoģiskās palīdzības centrā;
Darba pieredze personālvadībā akciju sabiedrībā.

Darbības virzieni:

Individuālās konsultācijas bērniem, pusaudžiem, jauniešiem un pieaugušajiem;
Psiholoģiskā atbalsta grupas pusaudžiem un pieaugušajiem;
Uzvedības korekcijas grupas pusaudžiem.

Aelita Beitika

Sertificēta psiholoģe (klīniskās un veselības psiholoģijas; izglītības un skolu psiholoģijas jomās), psihoterapeite

Profesionālā izglītība:
2000. gads- sociālo zinātņu bakalaurs psiholoģijā, LU.
2003. gads- sociālo zinātņu maģistrs psiholoģijā ar kvalifikāciju klīniskajā psiholoģijā, LU.
2006. gads- bāzes līmeņa diploms individuālajā psihodinamiskajā psihoterapijā, Viļņas Universitāte.
2009. gads- kvalifikācijas līmeņa diploms individuālajā psihodinamiskajā psihoterapijā, Viļņas Universitāte

Darba pieredze:
No 2002.g psihologs A.Upīša Skrīveru vidusskolā;
No 2002.g psihologs biedrībā „Aizkraukles psiholoģiskās palīdzības centrs”;
No 2006.g privātprakse individuālajā psihodinamiskajā psihoterapijā (Aizkraukle,Rīga);
Pieredze psihologa darbā sociālajā dienestā.

Profesionālās biedrības:
Latvijas psihoterapeitu biedrības biedre,
Psihodinamiskās psihoterapijas asociācijas biedrs.

Darbības virzieni:
Pieaugušo psihoterapija;
Klīniskā psiholoģiskā izpēte (DEĀK, medicīniski pedagoģiskām komisijām);
Saskarsmes treniņu, izglītojošu semināru un atbalsta grupu vadīšana.
Darba valodas:
Latviešu, krievu.

 

Psiholoģiskā manipulācija

Nozīme vārdam manipulācija ir izprotama no medicīnas vai kādas tehniskas darbības jomas, kad speciālistam piemīt liela roku veiklība, lai veiktu sarežģītas darbības, dažkārt ņemot palīgā arī instrumentus. Piemēram: zobārsts veic noteiktas precīzas darbības, lai salabotu zobu.

Bet, ko gan nozīmē psiholoģiska manipulācija? Lai tas būtu saprotams jāatspoguļo dažas situācijas no cilvēku ikdienas dzīves.

1. gadījums: Vīrs smēķē virtuvē. Sievasmāte saka savai meitai: “Aizej pasaki savam vīram lai nesmēķē mājās!”
Kas notiek šajā situācijā? Ir skaidrs, ka sievasmātei nepatīk ka znots mājās smēķē, bet nav skaidrs kāpēc viņa pati to nepasaka!?

Sievasmāte negrib iesaistīties šajā situācijā, jo var rasties konflikts, tātad viņa grib mainīt situāciju, bet negrib uzņemties atbildību to nokārtot. Viņa mēģina risināt šo situāciju iesaistot savu meitu.

Kas notiek tālāk? Izsakot mātes aizrādījumu vīram sieviete ir iesaistījusies konfliktsituācijā, kas bojā viņas un vīra attiecības. Ja šādi starpgadījumi ir bieži, tad laika gaitā sieviete var sajusties arvien sliktāk, jo krājas dusmas, kuras traucē turpmākajām attiecībām ar māti.

Tātad psiholoģiska manipulācija ir citu cilvēku izmantošana savu mērķu sasniegšanai bez viņa apzinātas piekrišanas. Cilvēks kurš manipulē nevēlas uzņemties atbildību situācijā, kura varētu būt konfliktējoša – “grib palikt tas labais”.
To cilvēku, kurš visvairāk cieš no manipulācijas sauc par manipulācijas upuri, bet to kurš izmanto otru neatklājot savus īstos mērķus sauc par manipulatoru.

Rodas jautājums- kāpēc cilvēki iesaistās jeb pakļaujas manipulācijai?

Ar manipulāciju mēs saskaramies no bērnības. Katrs cilvēks daudzkārt pabijis abās lomās: būdams bērns “dancinājis” savus vecākus un būdams kā vecāks “iedzinis stūrī” savu bērnu liekot viņam justies vainīgam, sliktam bērnam u.t.t. Nav nozīmes manipulāciju nosodīt un klasificēt to kā kaut ko ļoti sliktu, nopietnas grūtības sākas tad, ja kādam no apkārtējiem tas kļūst par noteicošo veidu uzturēt attiecības. Tāpēc arī ir svarīgi iemācīties atpazīt psiholoģisko manipulāciju.

2. gadījums. 10 gadus vecai meitenei mājturībā jāada zeķe. Rīt paveiktais jāatrāda skolotājai. Meitene iet mammai prasīt kā to dara, viņa to dara neskaitāmas reizes, tad vēl pažēlojas, ka sāp galva … Māte neiztur un padara darāmo meitas vietā.

Kas notiek šajā situācijā?

Pirmkārt- mātei zūd pacietība, otrkārt- viņa sajūtas slikta māte. Kāpēc? Ja bērnam nebūs laikus paveikts mājas darbs- tas kaut ko liecinās arī par viņu, un kurš gan grib justies slikts vecāks.

Manipulators cenšas mūs “izsist” no līdzsvara, viņam svarīgi panākt, lai otrs iesaistītos situācijā, tas ir justos atbildīgs, vainīgs, nepietiekami labs kā māte vai tēvs, dēls, meita u.t.t., un nespētu uz to noraudzīties bezkaislīgi, tā kā no malas. Varētu teikt ka manipulators cenšas “atslēgt” mūsu prātu un “pieslēgt” jūtas.

Līdzīgas situācijas augot bērniem nākas piedzīvot bieži, un ja mazais cilvēks ir apjautis, ka šādā veidā no vecākiem var dabūt vēlamo, tad prasme izmanot citus priekš sevis laika gaitā pilnveidojas.
Patiesībā lielākā daļa cilvēku to dara neapzināti, tas notiek “automātiski”, ir maz profesionālu manipulatoru. Cilvēki bez sirdsapziņas un spējas just līdzi otram paspilgtināti parādīti dažādos seriālos, lai skatītājs saprastu- tas ir “sliktais”.
Daudz grūtāk atpazīt un pārtraukt manipulāciju ir darba attiecībās. Bieži ir gadījumi, kad vadītājs aizrādījumus neizsaka pēc būtības. Esmu dzirdējusi gadījumus, kad darba devējs liek uzlabot izgatavojamā gala produkta kvalitāti sakot apmēram tā: “Nav slikti, bet kaut kas pietrūkst!” Darbinieks dzīvo stresā, baidās zaudēt darbu, jo darba devēja sacītais norāda uz to, ka darbs varētu tikt izdarīts labāk. Bez tam šādā stresainā apjukumā cilvēks patiesi nespēj labi padarīt savu darbu.

Vadītājs nespēj izteikt aizrādījumus pēc būtības, un padotais nemāk pārtraukt manipulāciju, kas būtu izdarāms pavaicājot: “Es gribētu dzirdēt aizrādījumus par savu paveikto darbu pēc būtības- kas tieši ir jāuzlabo?”

Darba attiecībās darba līgumi ar konkrētiem pienākumiem ir tas, kas ļauj izvairīties no nesaskaņām vai arī nesaskaņu gadījumā risināt situāciju pēc būtības.

Kad iemācamies atpazīt situācijas, kurās paši manipulējam vai to dara ar mums, tad saprotam, ka manipulators savā būtībā ir vājš (vismaz konkrētajā situācijā)- viņš neredz risinājumu vai arī nevēlas pats uzņemties atbildību- viņš jūtas bezspēcīgs. Vajadzētu mēģināt nepakļauties manipulācijai, jo pretējā gadījumā mēs pieņemam un pastiprinām manipulatora bezspēcību.

Autore:

Aelita Beitika

Pievienots: 07.12.2007

Depresija- visplašāk sastopamais emocionālais traucējums pasaulē

Populārs mīts- depresija nav slimība, bet rakstura vājums un cilvēks ir vienkārši izlaidies slinkumā, izlutināts vai bezkaunīgs un viņam vajadzētu vienreiz kārtīgi saņemties, beigt tēlot, gausties, sūdzēties, raudāt un apgrūtināt tuviniekus.
Patiesība- depresija ir slimība, kura tāpat kā citas saslimšanas prasa ārstēšanu, gan medikamentozu, gan psiholoģisku. Cilvēkiem var sāpēt ne tikai kuņģis, galva vai kāja, bet arī dvēsele. Depresija liecina par ieilgušām un neapzinātām dvēseles sāpēm.

Smagi emocionāli pārdzīvojumi ir ikvienam cilvēkam, un depresija ir piemērota reakcija uz tiem. Tomēr daļa cilvēku labāk tiek galā ar šādiem pārdzīvojumiem, kamēr citus psiholoģiski smagu situāciju atkārtošanās noved depresijā.
Kā rodas depresija?
Depresijas rašanos skaidro dažādi:

  • ar iedzimtību, jo bērniem, kuru vecāki ir slimojuši ar depresiju ir lielākas iespējas saslimt. Pārmantots tiek depresijas slimības raksturs (tips) un biežums. Lai gan iedzimtība ir vismazāk ietekmējamais faktors, tomēr zinot savas vājās puses ir iespēja labāk izprast notiekošo lai laicīgi grieztos pēc palīdzības.
  • ar personības attīstību, kad noteiktiem cilvēku personības tipiem ir nosliece uz depresiju un tas saistīts ar bērnības pieredzi, t.i. vecāku spēju apmierināt bērna vajadzības- gan fiziskās, gan emocionālās.
  • ar psihotraumējošu situāciju, piemēram: tuvinieku zaudējumi, alkoholisms un vardarbība ģimenē, nelaimes gadījumi, piespiedu dzīves vietas maiņa (it īpaši veciem vientuļiem cilvēkiem un bērniem, kuru vecāki miruši, slimi vai viņiem pārraukta vecāku vara) u.c.

 Ko depresija var nodarīt?
Depresijai padziļinoties un paplašinoties parādās nopietnas veselības problēmas, samazinās darba spējas, galējā variantā slimais kļūst darba nespējīgs- draud invaliditāte.
Kas var palīdzēt?

Palīdzība ir atkarīga no depresijas ilguma, dziļuma un veida. Mūsdienās ir pieejami piemēroti medikamenti noteikta veida un dziļuma depresijas ārstēšanai. Lielākoties šie medikamenti ir jālieto ilgstoši, vairākus mēnešus un tos izraksta ģimenes ārsts. Dziļas un ilgstošas depresijas gadījumā varētu būt ieteicama psihiatra konsultācija. Psiholoģiska palīdzība visefektīvākā ir tādu depresiju gadījumā, kuras saistītas ar noteiktu psihotraumējošu situāciju (šķiršanās, tuvinieku nāve, kataklizmas, smaga saslimšana u.c.)

Ar depresiju slimais cilvēks atrodas nomāktā garastāvoklī ar pastāvīgu bezcerības sajūtu un viņam novērojams interešu zudums– par darbu, sadzīvi, apkārt notiekošo u.t.t.

SVARĪGI PIEVĒRST UZMANĪBU SEKOJOŠIEM SIMPTOMIEM:

  • vāja apetīte ar svara zudumiem vai palielināta apetīte;
  • miega traucējumi- miega zudums vai pārmērīga miegainība;
  • mazkustīgums un lēnīgums vai pārmērīgi uzbudināta aktivitāte;
  • prieka zudums par parastām aktivitātēm un intereses zudums par seksu;
  • enerģijas trūkums un pastāvīga noguruma sajūta;
  • mazvērtības sajūta un nepamatota vainas sajūta;
  • nespēja ilgstoši koncentrēt uzmanību uz kādu konkrētu nodarbi un neizlēmība;
  • domas par dzīves jēgas zudumu, var būt pašnāvības domas.

Ja divu nedēļu laikā katru dienu ir 4 no šiem simptomiem, tad vēlams griezties pēc profesionālas palīdzības pie ģimenes ārsta.

Statistika liecina, ka no 3 līdz 44% iedzīvotāju konstatē depresīvus traucējumus, atkarībā no tā, tiek uzskaitītas tikai galēji smagas depresijas vai arī pārejoši viegli garastāvokļa traucējumi.
Risks vismaz vienu reizi mūžā saslimt ar depresiju ir 10%, sievietēm šāds risks ir aptuveni divas reizes lielāks kā vīriešiem. Visaugstākā saslimšanas iespējamība ir vecumā starp 40 un 59 gadiem, taču ar depresiju slimo arī mazi bērni un pusaudži. Rietumeiropā apmēram 43% no depresijas slimniekiem ārstējas pie ģimenes ārstiem, 46% pie psihiatriem un tikai 11% depresijas slimnieku nepieciešama ārstēšana psihiatriskajās klīnikās.
Valda uzskats, ka depresija kļuvusi par vienu visizplatītākajām slimībām. Depresijas pieaugumu var skaidrot ar to, ka to mūsdienās to ātrāk diagnosticē un tādejādi ir iespēja apkopot un iegūt precīzākus datus par šo saslimšanu. Depresijas gadījumu skaitlisku pieaugumu ietekmē vēl daudz citu faktoru – stress, sociālā izolācija (nabadzība, invaliditāte u.c.), vientulība (ģimenes locekļu zaudējums), piespiedu pārmaiņas (dzīves vietas maiņa, ģimenes iziršana, veselības problēmas u.c.)

Autore:

Aelita Beitika

Pievienots: 07.12.2007

Kas tās tādas atbalsta grupas?

Atbalsta grupa, tautā saukta vienkārši par KLUBIŅU, ir sabiedrība miniatūrā, kur sanākot kopā cilvēki var gūt sev nozīmīgas atziņas un rast labāku risinājumu ieilgušās, sarežģītās dzīves situācijās. Arī sabiedrībā cilvēki darbojas grupās – strādā darba kolektīvos, atpūšas draugu pulkā, pulcējas interešu klubos, taču tur ir grūti risināt personiska rakstura grūtības, jo būšanai kopā ir citi mērķi.

Pulcējot KLUBIŅU tiek izvēlēta dalībniekus vienojoša pazīme, kura piemīt daļai no sabiedrības. Šī pazīme cilvēkam dod sajūtu –ir citi, kuri dzīvo līdzīgā situācijā, tas nozīmē- es tāds neesmu viens! Vienojošo pazīmju mūsdienu sabiedrībā ir daudz:
· profesija- atbalsta grupas mediķiem, skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem u.c.;
· cilvēka vecums- pensionāriem, pusaudžiem u.c.;
· dzimums- sieviešu, vīriešu;
· saslimšana- vēža slimniekiem, alkoholiķiem u.c.;
· sociālais stāvoklis- jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem, cilvēkiem- kuri izcieš ieslodzījumu, bezdarbniekiem u.c.

Jau akmens laikmetā senie cilvēki pulcējās grupās ap ugunskuru, veica noteiktus rituālus un dejas. Visas šīs darbības nodrošināja cilvēka spēju izdzīvot un attīstīties, jo ikvienam grupas loceklim bija svarīga kopības izjūta, citu pieredze un atbalsts.

20.gadsimta sākumā kāds ārsts ekonomējot līdzekļus un laiku ar tuberkulozi slimos- trūcīgos pacientus sāka pulcēt grupās, lai informētu par slimības gaitu un grūtībām. Šie slimnieki sanākot kopā stāstīja par savām grūtībām un arī veiksmēm, tādejādi neapzinoties to, sniedza viens otram atbalstu un jaunu skatījumu uz kopīgo slimību. Vairākus gadus vēlāk ārsts pārliecinājās, ka atveseļošanās ir atkarīga ne tikai no medicīniskās palīdzības, bet arī no labvēlīgās ietekmes ko slimnieks saņēmis grupā.
Mūsdienu atbalsta grupas nav nekas jauns, tā ir cilvēces pieredzes pielāgošana šodienas vajadzībām, kur cilvēka personības pilnveidošanās notiek caur mijiedarbību grupā.

Cilvēkus vienojošais faktors ir sabiedrība kurā esam uzauguši, tādēļ arī mums ir tik daudz līdzīgu grūtību. Atšķirīgas ir mūsu dzīves pieredzes līdzīgās situācijās. Viena cilvēka pieredze ir skatījums uz dzīves grūtībām ļoti šaurā leņķī. Vairāku cilvēku pieredze ir bagātība, kuru iespējams iegūt daloties vienam ar otru.. Bez pieredzes cilvēks saņem arī atbalstu, ko ne vienmēr izdodas gūt darba kolektīvā, jo dzīvojam tirgus ekonomikas apstākļos, kur pastāv konkurence profesionālajā, sociālajā un citās jomās. Darba kolektīvā, kur tiek samazināts darbinieku skaits valda bailes pazaudēt darbu- šādos apstākļos cilvēki nespēj būt atbalstoši viens pret otru. Konkurence mūs noved pie izolācijas. Atrodoties izolācijā un bez atbalsta nav viegli saglabāt pozitīvu dzīves skatījumu, bet ikviena cilvēka spēja efektīvi strādāt un būt apmierinātam ir atkarīga no līdzcilvēku atbalsta, izpratnes, un svarīgākais- no vēlmes sev palīdzēt. Atbalsta grupas mērķis ir palīdzēt cilvēkam atrast pieeju resursiem jeb “spēka avotam” un iemācīt izmantot savu “spēku”.

Atbalsta grupas darbības ilgums ir dažāds- minimums 10 līdz 12 reizes (1 reizi nedēļā), pēc tam dalībniekiem ir iespēja grupas darbību pagarināt vēl uz pus gadu. Dažas atbalsta grupas pastāv 2 vai pat 3 gadus, tas lielā mērā atkarīgs no cilvēku ieinteresētības meklēt risinājumu savām grūtībām. Jāpiebilst, ka grūtības ir “viltīgas”, jo tās līdzīgā veidā laiku pa laikam mēdz atkārtoties.

Tātad piedaloties atbalsta grupā cilvēkam ir iespēja meklēt atbildes uz daudziem neskaidriem jautājumiem, tomēr katrs pats ir atbildīgs par to cik daudz no tā var gūt.

Kopš decembra mūsu pagastā darbojas atbalsta grupa, kuru esam nodēvējušas par “Klubiņu jaunajiem vecākiem”. Tikšanās notiek katru trešdienu no 1800 – 1930 ielā ….Jāpaprasa Intai Osītei. Mēs runājam par jautājumiem, kuri rodas ikvienam no vecākiem audzinot savus mazos bērnus. Jaunās māmiņas un tēti, kuri vēlas piebiedroties tiek laipni gaidīti.

Autore:

Aelita Beitika

Pievienots: 07.12.2007

Vai dusmas aptumšo prātu?

“Paklausīgi bērni nedusmojas…”, “Dusmoties nav labi!”, “Daudz dusmosies ātri vecs paliksi!”, “Dusmas bojā skaistumu!”, – šādus un līdzīgus vēstījumus mēs dzirdam kopš bērnības. Šie vēstījumi nostiprina mūsos aizliegumu paust dusmas.
Taču dzīvē gadās pieredzēt situācijas, kad mēs ikviens kļūstam dusmīgi un agresīvi, piemēram, ja kāds apdraud – mūsu bērnu dzīvību. Šādā ārkārtējā reizē tieši dusmas dod spēku cīnīties. Šīs pavisam normālās dusmas, un ar tām saistīto uzvedību sauc par agresiju vai aktīvu aizsardzības uzvedību.

Bet ko lai iesāk ar “parastām” dusmām, kuras mūs laiku pa laikam apciemo? Ko tad darīt – paust vai paturēt sevī?
Dzīve pati piespēlē situācijas, kad kļūstam dusmīgi un nesaredzam iespēju tās izpaust, piem.: uz priekšniecību, kolēģiem, draugiem. Tādās reizēs novērojama “saīgšana”, “slikts garastāvoklis”, kas ir neveiksmīgs mēģinājums izvairīties no dusmām.
Cilvēkiem liekas, ka dusmu izpaušana var radīt postošas sekas attiecībās ar apkārtējiem, un šo seku galēja izpausme varētu būt atraidījums vai attiecību sabrukums. Patiesībā apkārtējie ļoti labi sajūt mūsu noskaņojumu, un attiecības cieš tā kā tā. Saīgšana jeb nomāktā agresija atstāj iespaidu uz veselību- var parādīties dažādas ķermeniskas vainiņas – galvassāpes, gremošanas traucējumi, spēja pretoties infekcijas slimībām u.t.t. Paust dusmas, pasakot (atzīstoties sev vismaz domās)“Es esmu dusmīgs” , ir veselīga agresijas paušana jeb agresija bez destrukcijas, t.i. rīcība, kura izpauž dusmas bez pāridarījuma vai kaitējuma sev un apkārtējiem.

Spēju paust dusmas nenodarot pāri ne sev, ne citiem varētu salīdzināt ar prasmi vadīt mašīnu sliktas redzamības apstākļos, kad jānoturas uz ļoti šaura un bedraina “dzīves ceļa”. Kreisajā malā grāvis- saīgšana, slikts garastāvoklis, t.i., dusmu vēršana uz sevi, kas ar laiku var izpausties ķermeniskā saslimšanā; labā grāvja mala- kad dusmas destruktīvā veidā tiek izlādētas uz apkārtējiem t.i. pārmērīga agresivitāte. Destruktīvu agresiju, ļoti uzskatāmi demonstrē pusaudži- stiprās dusmās sist, sper, grauj.

Dažkārt stipras dusmas var vērot maziem bērniem, kuri krīt zemē, spārdās un raud, ja nav dabūjuši kāroto. Cilvēkam, kurš to redz ir ļoti grūti “izturēt”. Šādās situācijās rīcība ir vērsta uz to, lai dusmas nebūtu- izbeigtos pēc iespējas ātrāk. Rīcība mēdz būt divējāda: 1. izvairīšanās no šādām situācijām jeb “bēgšana”, t.i. mēģinājums aiziet, neiesaistīties vai izlikties ka neredzam; 2. došanās “pretuzbrukumā”, t.i. mēģinājums otra dusmu izvirdumu pārtraukt ar savu rīcību- gan vārdisku, gan dažkārt arī fiziski iespaidojot. Katram no mums ir sava bērnības pieredze, kas notika dusmu brīžos- kā rīkojās vecāki, vecvecāki, radi; vēlāk skolā- kā rīkojās klasesbiedri, skolotāji u.t.t. Abos gadījumos- ja apkārtējie ir “bēguši” vai arī devušies “pretuzbrukumā” bērns ir saņēmis vēstījumu, ka dusmas ir kaut kas slikts, ka dusmoties nav labi, ka dusmas nav jāizrāda. Tomēr ikvienam cilvēkam ir vēlme tikt saprastam, pieņemtam, to ir viegli izdarīt ja otrs ir priecīgs, bet grūti ja dusmīgs, bēdīgs, sāpināts, aizvainots. Varētu teikt, ka dusmīgais iedod savas dusmas “paturēt”, bet apkārtējie vai nu tās nespēj “paņemt un paturēt”- t.i. izvairās, “bēg”, vai arī dusmīgo “nomētā” ar savām dusmām dodoties pretuzbrukumā. Nav viegli “turēt” otra dusmas, bet tāpat kā daudz ko citu to var iemācīties, un tas aiztaupa daudz nepatīkamu brīžu.

Katras tautas kultūrā ir dažādi agresijas izlādes veidi, arī latviešiem tāpat kā citām tautām vairākas reizes gadā ir lieli svētki- kad notiek dancošana, dziedāšana, lekšana pār ugunskuru, bluķa vilkšana u.c. Tas nav bez iemesla, jo kopš cilvēces attīstības pirmsākumiem spēcīgu jūtu izlāde notiek caur fizisku aktivitāti. Izprotot cilvēka vajadzību pēc agresijas izlādes kļūst skaidrs, kāpēc tieši pusaudži ir aktīvākie diseņu apmeklētāji.
Kā sev palīdzēt, lai dusmas nesaēd, kā tārps ābolu un arī apkārtējie necieš:

  1. Mēģināt saprast, kas mani padarīja īgnu jeb tik ļoti nokaitināja- “patīt filmu” atpakaļ un padomāt.
  2. Pateikt sev klusu vai skaļi “Jā, es esmu dusmīgs”; dažkārt daudz veselīgāk to pateikt arī dusmu izraisītājam, un kā izrādās citi to spēj pieņemt vieglāk nekā mums šķiet.
  3. Izpaust dusmas veidā, kas nenodara pāri ne sev, ne citiem- iepazīstot sevi atrast veidu, kā izreaģēt dusmas, kuras nav iespējams paust tieši dusmu brīdī (dažs iet malku kraut, cits padara nepatīkamākos darbus mājās u.t.t.)

Jā, tas ir tiesa, ka dusmas aptumšo prātu. Spēcīgu jūtu brīdī prāts “atslēdzas”, tā notiek gan dusmu, gan citu jūtu gadījumā. Gluži tāpat ir, kad iemīlējušies nesaredz mīļotā trūkumus. Varētu teikt, ka dusmas dažkārt neļauj redzēt dzīves šī brīža “bildi” visā veselumā, un patiesībā tas nav pats labākais veids, kā var dzīvot.

Pasakas bērniem un pieaugušajiem

Nez vai sastapsim cilvēku, kurš nav lasījis vai vismaz klausījies pasakas. Cilvēkus vienmēr ir interesējuši aizraujoši notikumi, dzīvesstāsti un līdzcilvēku pieredze. Senāk, kad nebija masu saziņas līdzekļu, cilvēki pulcējās kopā lai stāstītu un klausītos. Mūsdienu cilvēki daudz brīvā laika pavada pie televizora- skatās piedzīvojumu, šausmu vai citas filmas vai arī lasa- romantisko literatūru, detektīvus u.c., bet arī tas ir veids kā izdzīvot grūtu pieredzi un rast atbildes uz neskaidriem jautājumiem.

Daļa cilvēku noteikti sacīs, ka pasakas domātas bērniem, daļēji tam var piekrist, tomēr ar pasakas palīdzību iespējams piekļūt tām zināšanām mūsos, kuras dus dziļi apslēptas un netiek izmantotas. Šīs zināšanas mums nepieciešamas nevis ikdienā, bet grūtos dzīves brīžos, kad mēģinām atrast atbildes uz sev neskaidrajiem jautājumiem. Ikvienā pieaugušā cilvēkā ir „bērna jeb radošā” daļa, kas meklē šīs atbildes, tieši tādēļ var teikt, ka pasakas ir piemērotas un vēlamas cilvēkiem jebkurā vecumā. Pasakas, tāpat kā filmas un romāni, ir cilvēku iztēles auglis, kas satur ikvienam no mums adresētus vēstījumus, ko īstā brīdī varam izmantot.

Daudzi vecāki ir neizpratnē: kāpēc bērns jau kuro reizi prasa palasīt vienu un to pašu pasaku? Viņš to jau pat no galvas zina? Visticamāk, bērnu tik spēcīgi aizrauj pasakas notikumi, ka viņš grib šos iespaidus ( jūtas) pārdzīvot arvien no jauna. Šīs izjūtas bērna augšanas procesā ir ļoti nepieciešamas, jo bagātina viņa personības veidošanos. Bez tam, iespējams, konkrētā, daudz reižu lasītā pasaka neapzināti ļauj risināt bērna šībrīža iekšējās problēmas un palīdz rast atbildes uz nozīmīgiem jautājumiem. Tas ir līdzīgi, kā pieaugušie mēdz vairākkārt pārlasīt kādu sev īpaši mīļu grāmatu un atkārtoti noskatīties filmu. Klausoties pasaku bērni „uzsūc” tās filozofisko jēgu, attiecību stilus un uzvedību modeļus, vēlāk tos izspēlējot rotaļās ar draugiem. Būtiski, ka pasakas jēgas uztvere notiek vairāk neapzināti, t.i. simboliskā līmenī. Ar pasaku palīdzību bērni sāk izprast tādus neviennozīmīgus un sarežģītus augstākās morāles jēdzienus kā godīgums, taisnīgums, patiesība u.c.

Var droši apgalvot, ka pasakas ir veids kādā mūsdienu cilvēki saņem gadsimtos krātās zināšanas. Tās ir dziļas un patiesas zināšanas ne tikai par pašu cilvēku un attiecībām, bet arī par visu apkārtējo pasauli. Mūsdienās ir daudz pētnieku, kas cenšas ieraudzīt pasakās apslēpto dziļāko jēgu un parādīt to līdzcilvēkiem. Pasakas satur unikālu informāciju par dzīves procesu dinamiku, tajās var atrast pilnīgu cilvēka problēmu klāstu un arī to risinājuma ceļus. Bērnībā klausoties pasakas cilvēks zemapziņā izveido zināmu simbolisku „dzīves situāciju krātuvi”. Nepieciešamības gadījumā šī krātuve aktivizējas, ja šāda nepieciešamība nerodas, tad krātuve netiek izmantota.

Lasiet pasakas saviem bērniem, mazbērniem, nav svarīgi vai tās ir tautas vai autoru pasakas, jo vajadzību „uzkrāt” un pielietot šīs zināšanas izjūt gan veci, gan jauni.

Materiāls sagatavots pēc  Т.Д.Зинкевич-Естигнеева, Практикум по сказкотерапии,2000