Vai dusmas aptumšo prātu?

“Paklausīgi bērni nedusmojas…”, “Dusmoties nav labi!”, “Daudz dusmosies ātri vecs paliksi!”, “Dusmas bojā skaistumu!”, – šādus un līdzīgus vēstījumus mēs dzirdam kopš bērnības. Šie vēstījumi nostiprina mūsos aizliegumu paust dusmas.
Taču dzīvē gadās pieredzēt situācijas, kad mēs ikviens kļūstam dusmīgi un agresīvi, piemēram, ja kāds apdraud – mūsu bērnu dzīvību. Šādā ārkārtējā reizē tieši dusmas dod spēku cīnīties. Šīs pavisam normālās dusmas, un ar tām saistīto uzvedību sauc par agresiju vai aktīvu aizsardzības uzvedību.

Bet ko lai iesāk ar “parastām” dusmām, kuras mūs laiku pa laikam apciemo? Ko tad darīt – paust vai paturēt sevī?
Dzīve pati piespēlē situācijas, kad kļūstam dusmīgi un nesaredzam iespēju tās izpaust, piem.: uz priekšniecību, kolēģiem, draugiem. Tādās reizēs novērojama “saīgšana”, “slikts garastāvoklis”, kas ir neveiksmīgs mēģinājums izvairīties no dusmām.
Cilvēkiem liekas, ka dusmu izpaušana var radīt postošas sekas attiecībās ar apkārtējiem, un šo seku galēja izpausme varētu būt atraidījums vai attiecību sabrukums. Patiesībā apkārtējie ļoti labi sajūt mūsu noskaņojumu, un attiecības cieš tā kā tā. Saīgšana jeb nomāktā agresija atstāj iespaidu uz veselību- var parādīties dažādas ķermeniskas vainiņas – galvassāpes, gremošanas traucējumi, spēja pretoties infekcijas slimībām u.t.t. Paust dusmas, pasakot (atzīstoties sev vismaz domās)“Es esmu dusmīgs” , ir veselīga agresijas paušana jeb agresija bez destrukcijas, t.i. rīcība, kura izpauž dusmas bez pāridarījuma vai kaitējuma sev un apkārtējiem.

Spēju paust dusmas nenodarot pāri ne sev, ne citiem varētu salīdzināt ar prasmi vadīt mašīnu sliktas redzamības apstākļos, kad jānoturas uz ļoti šaura un bedraina “dzīves ceļa”. Kreisajā malā grāvis- saīgšana, slikts garastāvoklis, t.i., dusmu vēršana uz sevi, kas ar laiku var izpausties ķermeniskā saslimšanā; labā grāvja mala- kad dusmas destruktīvā veidā tiek izlādētas uz apkārtējiem t.i. pārmērīga agresivitāte. Destruktīvu agresiju, ļoti uzskatāmi demonstrē pusaudži- stiprās dusmās sist, sper, grauj.

Dažkārt stipras dusmas var vērot maziem bērniem, kuri krīt zemē, spārdās un raud, ja nav dabūjuši kāroto. Cilvēkam, kurš to redz ir ļoti grūti “izturēt”. Šādās situācijās rīcība ir vērsta uz to, lai dusmas nebūtu- izbeigtos pēc iespējas ātrāk. Rīcība mēdz būt divējāda: 1. izvairīšanās no šādām situācijām jeb “bēgšana”, t.i. mēģinājums aiziet, neiesaistīties vai izlikties ka neredzam; 2. došanās “pretuzbrukumā”, t.i. mēģinājums otra dusmu izvirdumu pārtraukt ar savu rīcību- gan vārdisku, gan dažkārt arī fiziski iespaidojot. Katram no mums ir sava bērnības pieredze, kas notika dusmu brīžos- kā rīkojās vecāki, vecvecāki, radi; vēlāk skolā- kā rīkojās klasesbiedri, skolotāji u.t.t. Abos gadījumos- ja apkārtējie ir “bēguši” vai arī devušies “pretuzbrukumā” bērns ir saņēmis vēstījumu, ka dusmas ir kaut kas slikts, ka dusmoties nav labi, ka dusmas nav jāizrāda. Tomēr ikvienam cilvēkam ir vēlme tikt saprastam, pieņemtam, to ir viegli izdarīt ja otrs ir priecīgs, bet grūti ja dusmīgs, bēdīgs, sāpināts, aizvainots. Varētu teikt, ka dusmīgais iedod savas dusmas “paturēt”, bet apkārtējie vai nu tās nespēj “paņemt un paturēt”- t.i. izvairās, “bēg”, vai arī dusmīgo “nomētā” ar savām dusmām dodoties pretuzbrukumā. Nav viegli “turēt” otra dusmas, bet tāpat kā daudz ko citu to var iemācīties, un tas aiztaupa daudz nepatīkamu brīžu.

Katras tautas kultūrā ir dažādi agresijas izlādes veidi, arī latviešiem tāpat kā citām tautām vairākas reizes gadā ir lieli svētki- kad notiek dancošana, dziedāšana, lekšana pār ugunskuru, bluķa vilkšana u.c. Tas nav bez iemesla, jo kopš cilvēces attīstības pirmsākumiem spēcīgu jūtu izlāde notiek caur fizisku aktivitāti. Izprotot cilvēka vajadzību pēc agresijas izlādes kļūst skaidrs, kāpēc tieši pusaudži ir aktīvākie diseņu apmeklētāji.
Kā sev palīdzēt, lai dusmas nesaēd, kā tārps ābolu un arī apkārtējie necieš:

  1. Mēģināt saprast, kas mani padarīja īgnu jeb tik ļoti nokaitināja- “patīt filmu” atpakaļ un padomāt.
  2. Pateikt sev klusu vai skaļi “Jā, es esmu dusmīgs”; dažkārt daudz veselīgāk to pateikt arī dusmu izraisītājam, un kā izrādās citi to spēj pieņemt vieglāk nekā mums šķiet.
  3. Izpaust dusmas veidā, kas nenodara pāri ne sev, ne citiem- iepazīstot sevi atrast veidu, kā izreaģēt dusmas, kuras nav iespējams paust tieši dusmu brīdī (dažs iet malku kraut, cits padara nepatīkamākos darbus mājās u.t.t.)

Jā, tas ir tiesa, ka dusmas aptumšo prātu. Spēcīgu jūtu brīdī prāts “atslēdzas”, tā notiek gan dusmu, gan citu jūtu gadījumā. Gluži tāpat ir, kad iemīlējušies nesaredz mīļotā trūkumus. Varētu teikt, ka dusmas dažkārt neļauj redzēt dzīves šī brīža “bildi” visā veselumā, un patiesībā tas nav pats labākais veids, kā var dzīvot.

Pasakas bērniem un pieaugušajiem

Nez vai sastapsim cilvēku, kurš nav lasījis vai vismaz klausījies pasakas. Cilvēkus vienmēr ir interesējuši aizraujoši notikumi, dzīvesstāsti un līdzcilvēku pieredze. Senāk, kad nebija masu saziņas līdzekļu, cilvēki pulcējās kopā lai stāstītu un klausītos. Mūsdienu cilvēki daudz brīvā laika pavada pie televizora- skatās piedzīvojumu, šausmu vai citas filmas vai arī lasa- romantisko literatūru, detektīvus u.c., bet arī tas ir veids kā izdzīvot grūtu pieredzi un rast atbildes uz neskaidriem jautājumiem.

Daļa cilvēku noteikti sacīs, ka pasakas domātas bērniem, daļēji tam var piekrist, tomēr ar pasakas palīdzību iespējams piekļūt tām zināšanām mūsos, kuras dus dziļi apslēptas un netiek izmantotas. Šīs zināšanas mums nepieciešamas nevis ikdienā, bet grūtos dzīves brīžos, kad mēģinām atrast atbildes uz sev neskaidrajiem jautājumiem. Ikvienā pieaugušā cilvēkā ir „bērna jeb radošā” daļa, kas meklē šīs atbildes, tieši tādēļ var teikt, ka pasakas ir piemērotas un vēlamas cilvēkiem jebkurā vecumā. Pasakas, tāpat kā filmas un romāni, ir cilvēku iztēles auglis, kas satur ikvienam no mums adresētus vēstījumus, ko īstā brīdī varam izmantot.

Daudzi vecāki ir neizpratnē: kāpēc bērns jau kuro reizi prasa palasīt vienu un to pašu pasaku? Viņš to jau pat no galvas zina? Visticamāk, bērnu tik spēcīgi aizrauj pasakas notikumi, ka viņš grib šos iespaidus ( jūtas) pārdzīvot arvien no jauna. Šīs izjūtas bērna augšanas procesā ir ļoti nepieciešamas, jo bagātina viņa personības veidošanos. Bez tam, iespējams, konkrētā, daudz reižu lasītā pasaka neapzināti ļauj risināt bērna šībrīža iekšējās problēmas un palīdz rast atbildes uz nozīmīgiem jautājumiem. Tas ir līdzīgi, kā pieaugušie mēdz vairākkārt pārlasīt kādu sev īpaši mīļu grāmatu un atkārtoti noskatīties filmu. Klausoties pasaku bērni „uzsūc” tās filozofisko jēgu, attiecību stilus un uzvedību modeļus, vēlāk tos izspēlējot rotaļās ar draugiem. Būtiski, ka pasakas jēgas uztvere notiek vairāk neapzināti, t.i. simboliskā līmenī. Ar pasaku palīdzību bērni sāk izprast tādus neviennozīmīgus un sarežģītus augstākās morāles jēdzienus kā godīgums, taisnīgums, patiesība u.c.

Var droši apgalvot, ka pasakas ir veids kādā mūsdienu cilvēki saņem gadsimtos krātās zināšanas. Tās ir dziļas un patiesas zināšanas ne tikai par pašu cilvēku un attiecībām, bet arī par visu apkārtējo pasauli. Mūsdienās ir daudz pētnieku, kas cenšas ieraudzīt pasakās apslēpto dziļāko jēgu un parādīt to līdzcilvēkiem. Pasakas satur unikālu informāciju par dzīves procesu dinamiku, tajās var atrast pilnīgu cilvēka problēmu klāstu un arī to risinājuma ceļus. Bērnībā klausoties pasakas cilvēks zemapziņā izveido zināmu simbolisku „dzīves situāciju krātuvi”. Nepieciešamības gadījumā šī krātuve aktivizējas, ja šāda nepieciešamība nerodas, tad krātuve netiek izmantota.

Lasiet pasakas saviem bērniem, mazbērniem, nav svarīgi vai tās ir tautas vai autoru pasakas, jo vajadzību „uzkrāt” un pielietot šīs zināšanas izjūt gan veci, gan jauni.

Materiāls sagatavots pēc  Т.Д.Зинкевич-Естигнеева, Практикум по сказкотерапии,2000